1998. gadā mazā, klusā Rīgas ieliņā savu darbību sāka „Īru deju studija”. Tikai retais zināja par tās eksistenci, bet entuziasti trīs reizes nedēļa pulcējās, lai vienā ritmā apgūtu smalkos un graciozos īru deju soļus. Kā trīsgadīgi bērni, tā arī pieaugušie, noguruši no ikdienas darbiem, steidzās pie Rutas Kapustaites, studijas dibinātājas, pedagoģes un vienkārši laba drauga, lai atdotos dejas burvībai.

Ejot gadiem, studija attīstījās un piesaistīja sev daudz lielāku dejot gribētāju pulku. Par īru deju sāka runāt biežāk, jo studija sāka koncertēt un piesaistīt interesentu uzmanību. Izaugot līdz konkurētspējīgam līmenim, studija devās ārpus Latvijas un sāka izcīnīt savu vietu vairākās Eiropas valstīs, kur Rutas un viņas dejotāju sviedri un pūles tika atzinīgi novērtētas. Draudzīgais kolektīvs nodibināja sakni un guva atbalstu no tādām iestādēm kā Īrijas vēstniecība un Lietuvas vēstniecība. Atzinīgi studijas darbu novērtēja Ronans Hardimans, kurš ir „Lord of the Dance” elpu aizraujošās mūzikas komponists. Un tikai pirms dažiem gadiem Ruta atrada ceļu uz „Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu”, kur uzsāka savu sadarbību ar Regīnu Kaupužu pie jaunas izrādes bērniem, kas arī šodien priecē mazus un lielus skatītājus uz Latvijas Nacionālās operas skatuves.

Ruta skolā ienesa jaunas vēsmas un jau neilgi pēc tam skolēni bija sajūsmā par īru deju un Rutas nemirstīgo optimismu. Kopā sadarbojoties, tapa vairāki koncertu numuri, kuri tika dejoti uz daudzām skatuvēm, arī uz Latvijas Nacionālās operas lielās skatuves.

Arī viens no lielākajiem teātriem Latvijā „Dailes teātris” pārbaudījis Rutas spēku, uzaicinot viņu kā kustību konsultanti Martina Makdonaha lugā „Līnenas skaistuma karaliene”, kur pedagoģe ielika savas zināšanas par īru tradīcijām – kā dejā, tā arī dzīvē.

Dejas cilvēks dejā ir vienmēr. No studijas sākuma bija jau pagājis liels laika sprīdis, bet Rutas vitālais gars ir tikai audzis un attīstījies, tāpēc bija pienācis laiks sniegt sev atskaiti par padarīto. 2008. gadā notika liels svinīgs koncerts „Dailes teātrī”, kur tika pulcināti gan veci, gan jauni īru dejas mīlētāji. Savu ceļu uz veikalu plauktiem atrada arī grāmata „Par pilsētniekiem, kuru deja vārdiem nerunā”.