Pirmās ziņas par īru deju pirmsākumiem ir datētas ar 11. gadsimtu, kad parādījušās senākās liecības par īru zemnieku deju parašām dažādos saviesīgos vakaros.

Taču paši deju apraksti, kas gan ir bijuši ļoti neskaidri, vispusīgi un pavirši, parādījušies tikai 16. gadsimtā.

Angļu kolonizācijas laikā 17. gs. vidū aizliedza mācīt īru tautas dejas un tradicionālo mūziku. Tādēļ vairāk nekā 150 gadu īru deju apguve notika slepeni. Deju kultūra pastāvēja slēgtu nodarbību veidā - laukos un ciematos tās pasniedza klejojošie deju pasniedzēji (tā sauktie deju meistari). Ir saglabājušās ziņas, ka ilgstošā laikā posmā deju vakaru laikā attālāk no pārējiem dejojošajiem kā patruļā lika stāvēt kādam zēnam - dejotājam. Redzot kādu, kas varētu apdraudēt vakaru, puikam bija jāizdejo tik daudz nosacītu kustību, cik pretinieku viņš spējis saskatīt, un tad pieaugušie paši novērtēja situācijas bīstamību. Līdzīgi arī citi deju meistari rīkojuši deju nodarbības krogos vai vienkārši lielās virtuves telpās, dejojot pat uz galda.

18. gs. beigās deju meistari klejoja no vienas lauku sētas uz citu un mācīja visus dejot gribētājus. Mēdza uzskatīt, ka dot patversmi deju skolotājam ir diža, cēla un pagodinoša rīcība. Parasti mācības ilga vienu mēnesi.

Pirmsākumā īru dejas bija saistītas tieši ar soļu elementiem astoņās taktīs, nevis kā mūsdienās - ar ātriem kāju sitieniem cietos apavos, ko sauc par stepu.

Senos laikos masu izpausmes īru dejās mēģināja aizliegt ne vien angļu valdība, bet arī autoritārie katoļu mācītāji. Viņi uzskatīja plivināšanos ar rokām un kājām deju laikā par perversiju. Tāpēc jau pirmajā īru deju skolā dejotāji turēja rokas nekustīgi cieši pie sāniem.

Daži vēsturnieki apgalvo, ka roku nekustīgumu likuši kontrolēt paši deju meistari, lai deju padarītu grūtāku, paaugstinot paškontroli un tādējādi pievēršot skatītāju uzmanību.

Citi īru kultūras pētnieki izskaidro unikālo tradīciju turēt rokas gar sāniem šādi: lai iegūtu stingru pamatni dejām, tika izņemtas ēkas vai kūts durvis un noliktas uz zemes. „Skatuve” bija tik maza un šaura, ka roku kustībām vienkārši vairs neatlika vietas.

Ticamākā versija izskan arī praktiski - solo dejas raksturojas ar asām un sarežģītām kāju kustībām. Ir zināmi fakti, ka jau vecās skolas stila (sean-nós) piekritēji 1890. gadā rokas atslābināja vai turēja dūrēs.

Roku kustības bieži iekļauj mūsdienu īru stepa dejā, bet tad šādu elementu uztver kā netradicionālu. Labākie deju meistari sāka dibināt savas individuālās deju skolas jau 18. gs. beigās, no kurām pazīstamākās ir dienvidu skolas: Kerri, Kork un Limerik. Dažādas skolas atšķiras ar īpašu kustību izmantošanu (palēcieni, lēcieni, pagriezieni) un to akcentēšanu dejās.

Bieži tika rīkotas sacensības starp deju skolām. Par uzvarētājiem nereti atzina tās skolas pārstāvjus, kuri veiksmīgi prata izmantot visdažādākos paņēmienus, soļus un palēcienu skaitu dejā, nevis tos, kuri tīrāk vai tēlaināk dejoja. Ar šādām sacensībām ne tikai izvirzīja labāko skolu, bet arī dalīja ietekmes sfēras starp skolām.

Līdz šodienai nav īsti skaidrs, kuras no dejām tradicionāli un vēsturiski ir cēlušās no pašiem īriem un kuras ieviesušās no franču un skotu dejām.

Īru dejas iedalās divās nosacītās kategorijās - sabiedriskās tautas dejās, kas ir visiem pieejamas un tehniski viegli izpildāmas, un tādās, kas paredzētas un tiek lietotas, uzstājoties uz lielās skatuves, jeb performance dances.

Īru tautas dejas provizoriski iedalās céilí un set dejās, kas visbiežāk tiek dejotas ar partneri pāros, kā arī pāros ar četriem dejotājiem. Īru tautas deja saglabājusies kā vēsturiska dejas tradīcija, un joprojām tiek izpildīta tradicionāli, kā arī modificēta ar dažādu horeogrāfijas jauninājumu ieviešanu, turpinot tradīcijas un uzturot aktuālu un skatītājam tīkamu, neiznīkstošu dejas garu.

Skatuves jeb perfomance deja tradicionāli balstās uz stepa deju, kuras popularitātes uzplaukums sākās jau 1994. gadā ar deju kolektīva „Riverdance” panākumiem īru dejas izpildījumā un popularizēšanā, uzstājoties visā pasaulē.

Skatuves deja aizrauj ar savu straujumu, ātrumu un dejotāju izturību.

Īru dejas ir nesaraujami saistītas ar īru tradicionālo mūziku, kas gan dejai, gan mūzikai ļauj attīstīties, pastāvot kopā.

Īru dejā pastāv noteikumi, ko un kad dejotājs var darīt, taču, neskatoties uz to, variāciju un jauninājumu izmantošana ir praktiski neierobežota. Pateicoties šai īpatnībai, īru deja ir nemitīgi mainīgs mākslas veids.

Īru solo jeb individuālās dejas var iedalīt divās lielās grupās atkarībā no tā, kādi apavi dejai piemēroti: cietās stepa kurpes vai mīkstās kurpes.

Mīkstās kurpes tiek izmantotas dejās: reel, slip jig, light jig un single jig.

Cietās stepa kurpes tiek izmantotas dejās: hornpipe, treble jig, treble reel un tradicionālajās set dejās.

Senā stepa deja

Senā stepa deja vēsturiski ir cēlusies no īru tautas piesitienu dejas, kas tika dejota īru tradicionālās mūzikas pavadījumā un turpināja attīstīties cieši kopā ar tautas mūzikas attīstību.

Šai stepa dejai ir raksturīgi pēdas piesitieni, atbrīvotas rokas un ķermeņa augšējā daļa, piesitieni tiek izdejoti ļoti tuvu grīdai, dejotājam improvizējot, sevi izpaužot un uztverot mūzikas pavadījumu, pieskaņojoties tam.

Šīs stepa dejas tehniskais izpildījums nav sarežģīts, un šī deja ir demokrātiska visām vecuma grupām, tā tiek dejota gan mājās, gan publiskās izklaides vietas - krogos un citur. Mūsdienās šī deja tiek pasniegta dažādos deju kursos un mācību praksēs, arī ārpus Īrijas - ASV un Austrālijā!

Céilí deja

Céilí deja ir ļoti populāra gan pašā Īrijā, gan ārpus tās. Dejas izpildījumā var tikt iesaistīts neierobežots dejotāju pāru skaits, kas parasti dejo rindā vai dejojot izveido apli.

Šai dejai ir raksturīgs ļoti ātrs temps, un tā ir viena no sarežģītākajām īru dejām.

Kopumā pastāv 30 céilí deju veidi, kurus Īru deju asociācija ir oficiāli atzinusi par īru tautas deju paveidiem.

Set deja

Šī ir tradicionāla īru tautas deja, kas balstās uz franču kadriļas pamata. Parasti tiek izpildīta četros pāros, dejojot dažādās figūrās. Šai dejai tiek piemērota visdažādākā īru mūzika, piemēram, reel, jig, slide vai polka. Šīs dejas parasti nav sarežģītas, taču jāpiebilst, ka ir dažādas šīs dejas variācijas un katrai deju skolai ir savs individuāls skatījums un dejas pasniegšanas veids.

Stepa deja

Stepa deja, kādu mēs to zinām šodien, ir cēlusies no īru senās stepa dejas. Īrijā ir sastopamas vairākas šīs dejas formas.

Stepa deja tiek primāri izpildīta dažādos deju konkursos, publiskās uzstāšanās reizēs un citos oficiālos pasākumos.

Reel, jig, hornpipe

Termini „rīls”, „džiga”, „slip džiga”, „hornpaips” vienlaikus apzīmē gan deju veidu, gan mūzikas stilu. Rīla taktsmērs ir 3/4 vai 4/4. Džigas taktsmērs - 6/8.

Sacensībās izmanto 3 dažādu veidu džigas: vieglo džigu (light jig), solo džigu (single jig) un trebldžigu (treble jig) vai dubultdžigu (double jig).

Līdzīgi atšķiras vieglās un solo džigas - dejas mīkstos apavos; dubultdžiga - deja cietos apavos un pavadījumā ātrākā tempā.

Slīdošā džiga (slip-jig) ir 9/8 taktsmērā, tiek dejota mīkstos apavos un to uzskata par visvieglāko un graciozāko deju.

Hornpaipa taktsmērs ir 2/4 vai 4/4 ar raksturīgu piesitienu vai punktētu ritmu, to dejo cietos apavos.

Soļu zīmējums parasti ir individuāls katrai deju skolai un mācekļi to rūpīgi izstrādā. Visas dejas balstās uz vieniem un tiem pašiem pamatelementiem, bet katra deja ar savu individuālo deju skolas horeogrāfiju ir unikāla, un deju pasniedzēji nemitīgi izgudro jaunas dejas. Šī iemesla dēļ Īru deju komisija ir noteikusi, ka sacensību laikā ir aizliegts veidot videoierakstu.